Tēmas
Arhīvi
Kalendārs
novembris 2015
Pi Ot Tr Ce Pi Se Sv
« Okt   Dec »
 1
2345678
9101112131415
16171819202122
23242526272829
30  

Arhīvs 13 novembris, 2015

Radošo darbu konkurss “Mana tautas dziesma”

Latvijas Republikas proklamēšanas 97. gadadienai Talsu BJC organizēja radošo konkursu „Mana tautas dziesma”. Audzēkņiem bija iespēja sevi izteikt literārās, muzikālās, foto un vizuālās mākslas jaunradē. Mūsu skolas audzēkņi piedalījās ar literārās jaunrades darbiem: Ilze Jankevica 11.c, Evija Telle 10.c, Kristiāna Ļjamzina 10.c, Maija Vilne 10.c, Madara Lukjaņenoka 11.c un foto darbiem: Pauls Rūdolfs Bērziņš 11.c, Artis Prokopčuks 11.c, Kristiāna Ļamzina 10.c.

BJC svinīgo pasākumu „Mana tautas dziesma” 13. novembrī atklāja Talsu novada Izglītības pārvaldes vadītājs Uldis Katlaps un sveica laureātus. Atzinības rakstu un piemiņas balvu saņēma Maija, Kristiāna un Ilze. Pateicību par ieguldīto darbu saņēma latviešu valodas skolotāja Dace Ignaša un skolas direktore Ineta Pugoviča.

Turpmāk gan skolā, gan novadā tiks veidoti audzēkņu literāro darbu izdevumi, kas veltīti valsts simtgadei.

Ieskatam skolēnu radošie darbi:

Es uzaudu sārtu jostu
Pati savām rociņām.
Ieaud savu Tēva zemi,
Mātes gudro padomiņ’. (Kristiāna Ļamzina 10.c)

 

Priedes vien, egles vien
Līdz maniem bāliņiem;
Viena pate bērzu birze
Sudrabiņa lapiņām.
(Pauls Rūdolfs Bērziņš 11.c)

Sniega māte, sniega māte,
Purin’ savas villainītes,
Lai nāk sniegi virs zemītes,
Lai bāliņi mežā brauc.
(Artis Prokopčuks 11.c)

Mana tautas dziesma

    Man satrīcas sirds, es nopūšos. Tas garais ceļš priekšā, tas garais ceļš… Caur mežu, caur birzi, caur akmeņu laukiem un augšup pa kalniem. Priekšā man milzis. Vislielākais. Vai man iet riņķī, vai mesties tam zvēram taisni virsū. Kaut kur tālumā kāds kaut ko bļauj. Ko tu saki? Nevajag? Varbūt arī, bet vai tu zini labāk? Vai zini, kāpēc man jāiet? Kāpēc man tas jāpieveic? Es atpakaļ nevaru skatīties, nedz iet. Tur nav man vairs vietas. Bet kur lai es palieku, varbūt uz vietas, bet kāds man labums no tā? Smeldzīgi, skaudīgās kaimiņu acis skatās virsū. Tik tuvu, ka varu tās just. Es tā nevaru. Ne tā, kā viņi vēlas.

    Skatos- zelta pavediens. Tepat acu priekšā. Tas palīdz. Tagad neesmu viens. Maigi dod man roku kāds. Tā ir tik viegla. Es nelūdzu, bet pateicību esmu parādā. Neaizmirsīšu. Es eju. Lieli akmeņi, katrs nākošais arvien lielāks. Kalns paliek stāvāks. Jūtu, kā kājas pašas iet uz priekšu. Pēkšņi galva atsitas pret zemi. Domas pret sienu. Nav vairs stabila pamata. Iestājas nogurums. Man nav vairs spēka. Es negribu iet. Es skatos debesīs un atkal redzu, cits zelta pavediens. Sienu tos kopā, ciešā mezglā. Es neesmu viens. Man tas jāatceras. Aizveru acis. Atļaujos pasapņot. Kalna galā būtu panorāmas skats. Pats skaistākais. Skats, kas ir radīts man. Man skaistākais. Mans panorāmas skats. Man jāiet. Zelta pavediens rausta. Es turpinu iet. Jau redzu virsotni. Jau spēju to sajust. Drīz būšu. Vēl mazliet. Zelta pavediens. Un esmu es galā. Es to sasniedzu, bet ne jau viens. Visu laiku kāds zelta pavediens. Un tagad kamoliņš satīts. Ilgi tinu. Man nav vairs bail. Man netrīc vairs sirds, vairs nevajag nopūsties. Man nav, kur skriet. Mans zelta pavedienu kamolītis, mans gaismas stars. Mans tumšo dienu laimes gars. Metu lejā. Lai ripo. Lai citam tiek mans zelta pavediens. Nesavtīgi otram dodu. Lai gaismu tas rāda. Lai tumsā neļauj maldīties. Mans zelta pavediens tagad citam ceļu rāda. Un tu smaidi. Man nevajag paldies, man prieks.

(Maija Vilne 10.c)

Raksta autore Daiga Pretice